Mēs apprecējāmies skaistā vasaras pēcpusdienā Ungurmuižas parkā. Par laimi laiks bija lielisks – ne par aukstu un ne par siltu. Par nepieļāvām iespēju, ka varētu līt, jo visa mūsu ceremonija bija paredzēta zem klajas debess. Kad viesi bija atraduši savas vietas, vedēji kopā ar Pēteri un ceremonijas vadītāju un, protams, dzejas lasītāju nostājušies savās vietās, tad, skanot Baha Ave Maria, sākās ceremonija. No muižai netālu esošā tējas namiņa redzējām nākam Lāsmu – saviļņotu, skaistu, asaras valdošu, turoties pie tēva rokas. Tēvs lepns, acīs asaras. Pienākot pie Pētera, Lāsmas tēvs saka: “Pēteri, tagad es nododu viņu tavā gādībā. Rūpējies par viņu”. Jūtams, ka visi ir saviļņoti un valda asaras. Labi, ka ir vedēji, kas parāda kur jāiet un kā jāstāv. Pati ceremonija paskrien ātri, likuma panti mijās ar dzeju, bet mēs tikai dzirdam, ka laiku pa laikam kaut kur ir jāparakstās un īstajā brīdī jāsaka “Jā”.