Vasaras kāzu sezona ir arī nakts pārbaucienu sezona. Naktī braucot, gandrīz notriecu kādu zvēru. Pat nezinu, vai tā bija maza stirna, vai lapsa vai suns. Vienmēr šķiet, ka šādās reizēs pagūšu reaģēt. Pagūt var tikai palikt ar muti vaļā. Tas ir tāds viens acumirklis. Viss gan kārtībā, zvērs bija ātrāks par mani.
Atbraucot mājās no garās kāzu dienas, kopējot sabildētos attēlu simtus, atceros par tiem acumirkļiem, kas nokavēti. Kurus nav izdevies nofotogrāfēt, jo tas ir noticis tik strauji. Pagūt var tikai palikt ar muti vaļā. Jo vairāk es fotografēju, jo vairāk es domāju par to, ko gan īsti vajag nofotografēt. Vai pietiek ar šo miglaino ceļmalu, lai atcerētos stāstu par nakts braucieniem un kāzu sezonu. Vai pietiek ar mirkli pirms vai pēc galvenā notikuma.
Kuras būs tās kāzu bildes, ko jaunais pāris atcerēsies, turēs mīļākā piemiņā un kuras veidos tās dienas vizuālo atmiņu.
Bieži viesi kāzās vaicā, cik tad nu tūkstošu jau ir safotografēts, nemānoties parasti atbildu, ka nezinu, jo kartes tik mainu un kopējais skaits nav zināms. Sākotnējais attēlu skaits ir daudz par lielu, bet tas ir veids kā destilēt sajūtu esenci, mēģināt pietuvoties ikvienam acumirklim, kas jaunajam pārim ir bijis svarīgs. Kur piedalījušies paši vai viesi aiz stūra. Nevar noliegt, ka sev mēdzu pārmest, to attēlu ir par daudz, jo skaits nogurdina. Novērš uzmanību uz to, kas tik tiešām ir svarīgs.
Mierinājumam gan šodien saklausīju šādu citātu:
“I take a lot of very bad photographs. I think you have to in order to get a good one.”
(Martin Parr – skatīt video )
Šķietami nav atbildes uz šiem jautājumiem. Katrā acumirklī ir jārīkojas, kā sajūtas un instinkti liek.