Pirms katrām kāzām man ir savs rīta rituāls. Patiesībā jau katru rītu man ir līdzīga rutīna.
Mosties, ūdensglāze, pastaipīties uz paklājiņa (nesanāk gan šī daļa katru dienu) un brokastu brīdī tiek lasīts. Lasīta grāmata, kāds žurnāls vai cita pamatā drukāta lasāmviela.
Te gribas pieminēt jauno Benji Knewman 3 izdevumu – tas pēdējās pāris nedēļas ir mans rīta draugs. Oļega Sivuna raksts par mūziku vai eksperimentālais pavārs Dzintars Kristovskis vai brenda un citu mārketinga lietu guru Filipe Mihailovičš – katrā lappusē ir sava iedvesmas deva.
Tad nu vairāk vai mazāk rīta daļa ir mierpilna un spēcinoša, lai dienas iecerētie darbi ritētu labāk. Pirmskāzu rītos mostos 2h pirms iziešanas no mājas. Lai var pagūt šādi pazvilnēt, noskaņoties un sagatavoties kāzu dienai. Vienā šādā reizē viss ritēja kā ierasts, tēja, maizīte, lasīt, somas pārbaude un drēbes kārtībā.
Jau sapucējos, lai dotos pie līgavas uz pucēšanās daļu, bet nekā – durvis nevar atslēgt. Slēdzene ir ieķērusies. Ne vaļā, ne ciet. Tāds mirkļa apjukums, un maza panika sāk mosties. Pirmās domas par lekšanu ārā pa logu, bet nav laba ideja, trešais stāvs ir pārāk augstu. Zvanīt ugunsdzēsējiem, lai noceļ? Zvanīt durvju meistariem? Ir 30 min līdz norunātajam laikam, kad man jābūt pie līgavas – 15 min ceļā. Minūtes rit kā sekundes. Ātrs zvans saimniecei, no kā īrējam šo jauko dzīvokli. Viņa sāk mēģināt mūķēt durvis vaļā no otras puses. Tikmēr tiek meklēts kāds durvju uzlauzējs, jo kāzas kavēt nedrīkst. Un brīdī, kad jau otrais garais pīīīīīī – pīīīīīīīīīī telefona klausulē SOS dienestam, durvis padodas un atslēdzas.
Veiklā skrējienā metos uz līgavas pucēšanās adresi. Kavēju tik 3 minūtes, pieklājīgi. Nosirmot gan varēja :). Tagad pirms šādiem rītiem durvis tiek atslēgtas 1h pirms iziešanas no mājas!