Kāzas Mērsragā

Septembris ir viens no maniem mīļākajiem kāzu mēnešiem.
Saule izceļ mainīgās krāsas dabā, bet vēl nav iestājies dzelteni košais laiks. Kāzas rudenī ir lieliska izvēle.

Šoreiz neliels vienas bildes stāsts.

Sinpotiķi čakli solīja lietu, slapju dienu no rīta līdz vakaram, un man prieks, ka tam bieži nevar ticēt. Lai gan līgavai Andai tieši miglaini noskaņīgie apstākļi ir tie mīļākie. Viegla melanholija ar siltumu sirdī. Es priecīgi varu pievienoties šai sajūtai.

Rīts, kā solīts, sākās ar lietu, bet pusdienlaikā, kad pat kāds mākonis noderētu, Mērsraga pusē iestājās saulaina pēcvasaras diena. Devāmies uz Kaltenes akmeņaino pludmali bildēt skaistās bildes. Vienā no ceļa posmiem pamanīju mežā saules apspīdētas brūnas papardes, no sajūsmas iespiedzos (ir labi braukt auto vienam pašam :D), ka tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs.

Gribējās jau uzreiz bremzēt un skriet mežā, ka gan jau jūra pagaidīs, bet plāns ir plāns, un neļāvos pirmajam instinktam. Andas un Kristapa kāzu tēma viss par dabu, un mežs arī bija plānos. Pie jūras bija arī neizsakāmi skaisti – pelēki zilās debesis kopā ar mierīgo jūru, daudz nekā nevajag. Vienīgais septembra mīnuss ir agrais saules riets, kas brīžiem liek pasteigties. Pēc lieliskās pastaigas gar jūru devāmies tālāk.

Šoreiz gan papardes sāka slēpties, saule vairs nespīdēja tajā leņķī, un uz brīdi jau likās, ka tās ir nosapņotas, vai arī, braucot pretējā virzienā, tik labi nevar tās pamanīt. Pēc ilgākas minstināšanas atradās piemērots meža ceļš, kurā piestāt.

Vēl lielāks prieks ir tas, ka Anda ar Kristapu man uzticējās, bija gatavi brist un kāpt, kur vien nepieciešams.
Tā noteikti ir veiksme, kad elementi tik skaisti sakrīt vienā laikā un vietā, bet, lai tas notiktu, ir jābūt drosmei un apņēmībai.

Paldies visiem, kas teikuši skaistus vārdus par šo bildi un spieduši LIKE :)