Brīvdienu stāsti

Augu māja

Salīdzinoši nesen atskārtu, ka man ļoti patīk augi. Vairāk mājas augi, kas rada mājīgumu.
Bērnībā, šķiet, var atrast visu, vienmēr uz palodzēm bija kādas puķes, bet tās bija mammas pārziņā, un atceros tik to nelāgo smaku, kas rodas, apkopjot pelargonijas (Geraniums).

Brīžiem šķiet, ka augi kļūst populārāki par kafijas krūzītēm, dzirdēju iespējamo skaidrojumu, ka urbanizācijas vilnī cilvēkiem pietrūkst dabas un istabas augi palīdz tikt pie dabiskās sajūtas mūsu betona dzīvokļos.

Pamatā man patīk augi, kas zied, un jo vairāk tie retāk ziedošie. Ziedēšana ir nemitīgs gaidīšanas process, un var vērot, kā izaug jaunās lapas.

Neesmu baigais zinātājs, daru visu vienkārši, pirmdienās jālej, un to man sanāk atcerēties, ja nu piemirstu, lapas ātri par to liecina :)

Visi manā pārziņā esošie mājas augi ir ar savu stāstu.

Augi uz manas palodzes

Ziemassvētku kaktusi (Schlumbergera) priecē ar ziedēšanu ziemā, bet šis izdomājis ziedēt arī pavasarī. Ciemojoties pie vecmāmiņas, nolauzu zariņu, un izaudzis jau vesels pods. Zied, ka prieks.

Šis ir jaunākais dalībnieks pulciņā – ķīnas roze jeb hibiskus. Vēl gan nezinu, vai izdzīvos. Kādā fotografēšanā pārāk dziļi ielīdu stūrī un nolauzu zariņu lielam mājas kokam. Atceros, ka skolā arī šādi auga un reizēm ziedēja, liku somā cerībā, ka varbūt izdodas iestādīt.